Oto Ozols

Oto Ozols, Pilsēta Cilvēkiem, arhitekts

Oto Ozols ir dzimis un audzis Rīgā, Pārdaugavā. Ieguvis arhitekta diplomu Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātē. Studiju apmaiņas programmā studējis Lihtenšteinas Universitātē. Pašlaik Oto strādā arhitektu birojā Konvents.
Diplomdarbā viņš izstrādājis inovatīvu priekšlikumu Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla ēkas pasargāšanai.
Piedalījies projektā Radi Rīgu, strādājis Āgenskalna apkaimes aktīvistu grupā, veidojot piedāvājumu krustojuma telpas transformācijai par laukumu – apkaimes centru.
Interesē pilsētas attīstība un idejas pilsētvides uzlabošanai. Viena no aktīvās darbības jomām ir iesaistīšanās neformālā Rīgas velosipēdistu darba grupā, kura iestājas par mūsdienīgas mobilitātes attīstību pilsētā.
Oto ir aktīvs pilsētnieks, kuram patīk dzīvot pilsētā, sajust tās dzīvīgumu, ikdienā ejot kājām, braucot ar divriteni. Patīk izzināt Rīgas pilsētbūvnieciskās struktūras attīstības vēsturi un doties pilsētas izpētes ekspedīcijās.
Vēlas, lai pilsētvidē notiktu pārmaiņas, un grib ticēt, ka pilsēta var būt droša, ērta un cilvēcīga mājvieta jebkuram iedzīvotājam.
Laikā, kad Rīgā sarūk iedzīvotāju skaits, pilsētā turpina būvēt 60.-80. gados plānotas transporta maģistrāles, pavisam aizmirstot par mūsdienīgas pilsētvides radīšanu. Diemžēl šāda veida izmaiņas nebūt neveicina ne jaunu iedzīvotāju piesaisti Rīgai, ne esošo rīdzinieku palikšanu pilsētā.
Iedzīvotāji izvēlas dzīvošanai draudzīgāku vidi, pārceļoties uz Pierīgu, bet ikdienā turpina mērot ceļu uz Rīgu. Rīgas izaicinājums ir radīt vidi, kas vecinātu iedzīvotāju koncentrāciju un mazinātu aizplūšanu no pilsētas centra. Pilsētai ir jāattīstās, lai ilgākā laika posmā radītu cilvēcīgu un racionālu dzīves telpu.
Katru gadu pilsēta iegulda lielus līdzekļus infrastruktūras projektu realizācijā, bet vai tie tiešām vienmēr uzlabo mūsu dzīves vidi?
Lai notiktu pārmaiņas, sabiedrībai jābūt izglītotai un zinošai, jābūt pieprasījumam un vēlmei kaut ko nozīmīgu mainīt. Nozīmīgs šķērslis ir valdošie stereotipi, piemēram, pārliecība, ka Rīgā ielas ir šauras, klimatiskie apstākļi ir nepiemēroti un pārmaiņas nav iespējamas.
Pirms-pēc ilustrācijas, kur parādīta pašreizējā situācija un iekļauts iespējamais nākotnes scenārijs, ir spēcīgs instruments, lai aktivizētu pārmaiņu pieprasījumu. Cilvēki ikdienā neaizdomājas, ka ielas telpa var būt citāda. Ielas un publiskā ārtelpa tiek uztverta tikai kā tranzīta ceļš no punkta A uz punktu B. Iespējamo scenāriju vizualizācija stāsta par iespēju dzīvot citādā pilsētā un rosina iztēloties sevi jaunos apstākļos, mudinot cilvēkus iesaistīties jaunu argumentu un iespēju meklēšanā, lai radītu tādu pilsētu, kādā viņi vēlas dzīvot.