«Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi.»
Darba īss apraksts
IZSTĀDE ir Andra Eglīša līdz šim vērienīgākā personālizstāde, kas norisinājās Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē. “Izstāde”, tāpat kā Eglīša iniciētā brīvdabas mākslas telpa “Savvaļa”, ir konstruēta kā viņa glezniecības procesa attēls, ietverot trīs atšķirīgas šķautnes: mākslinieka vērojums, sadarbība ar dabas spēkiem un materiāliem, kolektīvu situāciju ierosināšana. “Savvaļā” nemitīgi norisošie sadarbības formu meklējumi ar dažādu žanru Latvijas un ārzemju māksliniekiem vērsti ne tik daudz uz kopdarbu radīšanu, cik uz neatkarīgu darbošanos kopīgā teritorijā. “Izstāde”, veidojot paplašinātu personālizstādes formu, tajā iekļaujot aicinātu mākslinieku darbus, jaundarbus un divas mazas formas presonālizstādes, ir līdzīgs kolektīvs eksperiments, kuram ir kopīgs mērķis, bet ir pietiekami daudz brīvības katra iesaistītā radošajām izvēlēm. Te vienlīdz svarīga ir gan pati izstāde – Rietumu kultūrā iecienīts formāts specifiskas telpiskās pieredzes iegūšanai, gan tās tapšanas process – ekosistēmas un kolektīvas apziņas rašanās.
Idejas oriģinalitāte un jaunrade
Izstādes autori vērtēja muzeju atbilstību mūsdienu cilvēku vajadzībām telpiskās un estētiskās pieredzes kontekstā. Izstāde tika veidota kā eksperimentu lauks, izmēģinot dažādas pieejas tam, kā apmeklētājs var veidot attiecības ar mākslas darbiem un pašu ēku/telpu, kurā viņi atrodas. Pats Izstādes veidošanas process atklāja jaunu formu – paplašinot personālizstādi ar vairākām mazas formas izstādēm, aicināto mākslinieku esošajiem un jaundarbiem, kā arī aicinot māksliniekus kopīgai jaunradei veidojot esošo mākslas instalāciju jaunas versijas. Izstāde meklēja atšķirīgas pieredzes formas viņpus vizuālās, ļaujot apmeklētājiem to pieredžet tekstuāli, audiāli, taktili un ķermeniski. Iepretim izplatītajai muzeja iekārtojuma praksei, kas liek cilvēkiem tikai nepārtraukti kustēties norādītajā virzienā, Izstāde piedāvāja ilgstošu klātbūtni, pateicoties daudzām apdzīvojamām instalācijām, kur varēja sēdēt vai apgulties, vai ņemt līdzi sēžammaisus un tā neveidoja konkrētu apmeklējuma ceļu.
Problēmas nostādne un risinājumu atbilstība darba uzdevumam
Kā svarīgākās telpas problēmas definējām dažāda veida pieejamību un mākslas darba pieredzes paplašināšanu, veidojot dažādus skatu punktus, kā arī esošas arhitektoniskās telpas nozīmi, kurā atodas izstāde. Ceļi no liftiem un pacēlājiem cilvēkiem ar kustību traucējumiem izvietoti attālos koridoros – lai izveidtu vienādi labu estētisko un psiholoģisko pieredzi, šajos koridoros bija izveidotas pilnvērtīgas izstādes daļas. Nogāze starp 0 stāvu un Lielās zāles stāvu ir krasa un sāniski slīpa, kas daudziem apgrūtina pārvietošanos – tas tika risināts ar trīs interaktīvām instalācijām, kas veidoja starposmus, katrā no kuriem tika izlīmeņota grīdas virsma un bija iespēja sēdēt. Tika veidotas iespējas celties augstākos līmeņos gleznu apskatei, ar mākslas darbu aktivizētas kravas lifta zonas, veidojot skatīšanās pieredzi gan no telpu iekšpuses, gān ārpuses u.c. Tas veicināja arī apmeklētāju uzmanības pievēršanu pašai telpas arhitektūrai, to padarot par aktīvu izstādes līdzdalībnieku.
Koprade, ieinteresēto pušu iesaiste un sadarbība darba procesā
Izstāde tapa trīs gadu garumā, procesā iesaistot lielu skaitu dažādu jomu profesionāļu. Lielākā daļa izmantoto materiālu tapa no iepriekš veidotām instalācijām un citu izstāžu dizainu elementiem, kas prasīja radošu mākslas tehniķu un galdnieku pieeju pārbūvē un pārinterpetācijā. Vairākas iepriekšejo gadu Eglīša instalācijas tika specifiski pārbūvētas Izstādei, kas prasīja arhitektu un būvnieku nehierarhisku iesaisti. Izstādē piedalījās vairāki restauratori, kā arī vairāku mākslinieku iesaiste, kas veidoja darbus Izstādei, kā arī performances un koncertus, raks†īja tekstus Izstādes Avīzei. Izstāde tapa ļoti ciešā sadarbībā ar LNMM. Izstādes komanda pēc iespējas mēģināja izmantot visus esošos resursus, to attiecinot ne tikai uz materiāliem, bet arī uz cilvēku resursiem, tādejādi, piemēram, izglītības programma un komunikācijas pasākumi notika ar mūsu vīziju, bet pilnībā izmantojot muzeja darbinieku resursus. Tāpat izstādes norisē tika aktīvi iesaistīta muzeja uzraugu komanda.
Funkcionalitāte un tehnoloģiskais risinājums
Strādājām ar pieejamo resursu un funkcionāli to pielietojam, pieejamā materiāla ierobežojumus pārvēršot par jauniem dizaina risinājumiem. Piemēram Arctic Paper sponsorētā papīra loksnes tika sašūtas veidojot vienlaidu ievadtekstu sienu, ņemot vērā to pieejamā papīra izmērus. Tas sasaucas ar Pavlovskas vienlaidu sašūto audeklu kā sienu, kas atdala telpas. Ņemot vērā, ka bezšūvju variants audeklam nebija iespējams, šūves tika pārvērstas par dizaina vizuālo elementu, kas caurauda visu izstādes noformējumu.
Izstādē bija pieejama drukāta AVĪZE, kurā bija iespējams lasīt padziļinātu saturu un izstādes karti ar paskaidrojumiem (veidota ar koka sprunguli stiprinājuma daļā ar atsauci uz veco laiku avīzēm). Vienlaicīgi Izstādē saturu bija iespējams lasīt ērtajā Lasītavas zonā, paralēli baudot Alises Kiampo ievākto tējas maisījumu.
Visā izstādē drukātajos materiālos izmantots ar Arctic Paper sponsorētais Munken Pure papīrs, kas ir nekrītots papīrs, miesas krāsas tonī un patīkams acij lasīšanai
Estētika un citas pieredzes kvalitātes dimensijas
Izstādes kopējā vizuālā estētika tika izpildīta dabiskajos materiālos – koks, papīrs, līna un kokvilnas audekli, kas veidoja kontrastējošo saspēli ar esošo telpu materialitāti, kā betons, reģipša baltas sienas, krājuma telpu stikls un metāla rāmji. To visu caurauda spilgti zaļi diegi dizaina elementos. Grafiskā valoda veidoja atsauces uz šo kontrastu, veidojot lakonisku butu dizainu pretstatā Izstādes nosaukuma vijīgam burtveidolam, kas savukārt veidoja saspēli starp moderno izteiksmi un jugenstila burtvedoliem 20. gs. sākuma plakātu kolekciju muzeja ekspozīcijā. Viņpus vizuālās pieredzes, Izstāde piedāvāja iespēju to pieredzēt caur valodu (gleznu tekstuālie apraskti no Agneses Krivades), skaņu (Homo Novus festivāla performance Plūdu, kas veidota specifiski Izstādei. Izstāde tika atklāta ar Iļjas Krūmiņa reivu un aizkāta ar Kārļa Auziņa meditativo koncertu), caur lasīšanu, tējas performanci, ķermenisko pieredzi un arī tausti.
Ekonomiskā nozīmība, ilgtspēja un apritīgums
Lielformāta izstāde prasa daudz iesaistīto profesionāļu darba, tajā tika nodarbināts plašs profesionāļu spektrs – mākslinieki, kuratori, tekstu autori, mākslas tehniķi, restauratori, tulki, korektori, projektu vadītāji un daudzi citi. Lielākā daļa materiālu tika atkārtoti izmantota (tostarp Izstades dizainā izmantojām pēc iespējas mazāk jaunieveisto funkcionalā dizaina priekšmetus/mēbeles, to funkcijas meklējot instalācijās un esošajās muzeja mēbelēs), jaunie materiāli tika iegadāti no vietējiem ražotājiem un tikai ar mērķi atrast tiem pielietojumu pēc Izstādes brīvdabas izstādē Savvaļa, kas noteica to dabisko izcelsmi. Izstādi apmeklēja vairāk kā 25000 cilvēku, kas pie valsts atbalsta apmēram 70000eiro apjomā, muzeja biļešu ieņemumos atnesa vairāk kā 200000 eiro.
Sociālā nozīmība, iekļaušana, pieejamība un piekļūstamība
Tika novadītas vairāk kā 60 ekskursijas, tostarp studentu grupām un jauniem profesionāļiem, veidota plaša publiskā un izglītojoša progamma. Izstāde bija pieejama cilvēkiem ar invaliditāti (tās tapšanā konsultējāmies ar neatkarīgiem pieejamības speciālistiem, kā arī aktīvi sadarbojāmies ar muzeja pieejamības speciālistiem). Veidotāji bija klātesoši un pieejami publikai, konkrētajos izziņotajos laikos un datumos atrodoties Izstādes Lasītavā, atvērti sarunai ar apmeklētājiem. Izstāde atvēra jaunu līmeni lielformāta izstāžu veidošanā, veidojot iekļaujošu vidi caur paplašināto personālizstādes formu, sadarbību procesā, intelektuālo pieejamību, valodu, fizisko piekļūstamību, dažādu veidu pieredzi u.c. Izstāde tika
veidota kā atvērta, draudzīga vide, kurā apmeklētājs jūtas gaidīts un ka par viņu kāds ir parūpējies. Telpa, kas ļauj cilvēkiem justies savā vaļā, bet vienmēr saņemt atbalstu, ja tāda ir nepieciešama. Mēs veidojām Izstādi ar velmi satikties ar cilvēkiem, lai cik dažādi viņi būtu.
