Izstāde «Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs»
Darba īss apraksts
Pārcilājot Paula Stradiņa Medicīnas vēsture muzeja krātuvēs noglabātās vēstures liecības, kas — līdzīgi atmiņām — laika gaitā sākušas balēt un irt, tapusi izstāde «Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs». Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam — piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai. Atspēriena punkts, veidojot izstādes telpisko veidolu, bija mūžīguma caurvītās, taču vienlaikus saimnieciski un praktiski iekārtotās muzeja krātuves. Ikdienišķi objekti, izkārtoti sistemātiskās, simetriskās kompozīcijās, rada brīžiem monumentālu noskaņu, šķietami atsaucoties uz nerakstītu principu — muzeja krājumā uzņemtiem priekšmetiem nav uzglabāšanas beigu termiņa. Tie tiek glabāti nākotnei — nākamajām paaudzēm un mums šobrīd nezināmām vajadzībām.
Idejas oriģinalitāte un jaunrade
Izstāde ir daļa no Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pārdefinēšanas procesa, izceļot muzeja krājumu un tā veidošanās apstākļus kā institūcijas identitātes pamatelementus.
Vēsturiski kartotēku skapjiem bija izšķiroša nozīme muzeja krājuma organizēšanā. Tie simbolizē centienus klasificēt šķietami bezgalīgās dažādo artefaktu kolekcijas. Digitalizācija ir aizstājusi fiziskās kartotēkas, tomēr tukšās atvilktnes joprojām bieži ir redzamas krātuvju gaiteņos. Kartotēkas atvilktne kļuva par vienojošo elementu izstādes telpiskajai identitātei.
Problēmas nostādne un risinājumu atbilstība darba uzdevumam
Rekviēma noskaņās ieturēto vēstījumu par pēcnāves dzīvi izstādē veido sadzīves priekšmeti, kas muzejā nonākuši tāpēc, ka piederējuši tam vai citam, iepriekšējo paaudžu skatījumā, nozīmīgam aizgājējam. Pildspalvas, kas vairs neraksta, nodzeltējis cigarešu iemutis, brilles apbružātos dermatīna futlāros. Arī kapu vainagi un sēru lentes. Šādām piemiņas lietām muzejos uzticēts pildīt no reliģiskām praksēm aizgūtu uzdevumu – uzturēt sekulārā sabiedrībā saikni ar nemirstības ideju. Cik tas pa spēkam zinātnes muzejam, var vērtēt, izstādē līdzās svēto pīšļiem grezna kaluma relikvārijos aplūkojot vākumu, ko medicīnas vēstures muzejam atstājusi padomju varas piekoptā “mūžīgās piemiņas” tradīcija ar varoņu nemirstības kultu un ievērojamu cilvēku cildināšanas rituāliem.
Koprade, ieinteresēto pušu iesaiste un sadarbība darba procesā
Kuratoru pieeja izstādes veidošanas procesam ir izteikti starpdisciplināra – jau sākotnējās radošās sapulces tiek organizētas kopā ar arhitektiem, telpas un grafikas dizaineriem, producentiem. Iesaistītajiem procesā mijiedarbojoties notiek mērķtiecīga ideju attīstība tiecoties iegūt satura ziņā bagātu un apmeklētājam saistošu pieredzi izstādes formātā, nevis fokusējoties uz konkrētu iepriekš izvēlētu artefaktu izstādīšanu vai formālu risinājumu realizēšanu.
2020. gadā, uzsākot jaunu pārmaiņu viļņa ieviešanu muzejā, fotogrāfs un mākslinieks Reinis Hofmanis tika uzaicināts veikt tā brīža muzeja stāvokļa dokumentāciju. Tapušajos fotoattēlos redzamā muzeja krājuma telpu noskaņa kļuva par būtisku avotu izstādes telpiskās identitātes un materialitātes radīšanas procesā.
Funkcionalitāte un tehnoloģiskais risinājums
Izstādē artefakti eksponēti līdzīgos apstākļos kā tiem esot muzeja krājumā – galvenokārt koncentrējoties uz to fizisko un materiālo raksturu, nevis to vēsturisko vai kultūras vērtību. Eksperimentējot ar resursu taupīgiem kartona risinājumiem vienā no telpām uz galdiem rindās izkārtotas sešpadsmit kastes, kas konstruētas analogi kā senāk ierastās arhīvu kastes un ļaujot apmeklētājam iejusties pētnieka lomā, atklājot muzeja krātuvēs glabāto.
Estētika un citas pieredzes kvalitātes dimensijas
Ekspozīcijas kulminācijai tika radīts arhīva skapis ar 2 metrus dziļu atvilkni muzeja krājumā esošajām Paula Stradiņa kapu lentām. Instalācija dod iespēju apmeklētājiem fiziski pieredzēt dažkārt sirreālo uzglabāto priekšmetu apjomu. Atvilknes garums provocē pārvarēt ķermeņa atmiņu un vilkt to tālāk kā instinktīvi gribētos, liekot paraudzīties plašāk – sajust muzeja krājumu ārpus ikdienas un mūsu laika.
Šīs pašas telpas galā pie karkasa rāmja eksponētas divdesmit gleznas uz preskartona pamatnēm – ārstu portreti, kas izgatavoti kādai no muzeja vēsturiskajām ekspozīcijām. Tās stiprinātas tāpat kā iepriekš uzglabājot muzeja krājumā – ar gumijas saitēm un rokām darinātiem spilventiņiem, parādot muzeja personāla personīgās rūpes pret katru krājumā uzņemto artefaktu.
Ekonomiskā nozīmība, ilgtspēja un apritīgums
Iekārtu konstrukcijas ir materiāla patēriņa ziņā efektīvi karkasa rāmji no koka brusām, domājot par CO2 pēdas samazināšanu. Daļēji izmantotas muzejā jau esošās vitrīnas, savukārt no jauna izgatavotās mēbeles galvenokārt veidotas lakoniskā un neitrālā formu valodā, kas iekļaujas muzeja inventārā jau esošo iekārtu kopumā. Tādējādi pēc izstādes beigām tās tiek plānots atkārtoti izmantot citos muzeja projektos.
Sociālā nozīmība, iekļaušana, pieejamība un piekļūstamība
Izstādei būtisks ir konteksts, ko nosaka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Sabiedrības pieprasījums pēc varonības godināšanas šobrīd izskan līdztekus strīdiem par pieminekļu un kapavietu pārvietošanu un aicinājumam ieviest vēsturisko taisnīgumu kultūras mantojuma nozarē. Pirmajās padomju okupācijas desmitgadēs izveidotais medicīnas vēstures muzejs ir “kara laika bērns”, kuram pie šūpuļa raudzībās ir stāvējuši okupācijas spēku augstākā ešelona ārsti-ģenerāļi. Viņus ar muzeja dibinātāju prof. Paulu Stradiņu vienoja kopīga alma mater – kara medicīnas akadēmija Sanktpēterburgā. Dibināšanas apstākļiem raksturīgās iezīmes – sistēmiska vardarbība, kultūras paradigmu nomaiņa, nabadzība un sociālā nedrošība – ir atstājušas ietekmi uz muzeja institucionālo DNS. Izstāde tapusi muzeja pārdefinēšanas ietvarā un cer to mainīt.
Links uz video vai citu saiti
https://fb.watch/w80wjETcri/
