Trīs neizmantotu telpu iekārtošanas risinājumi «Tukšs!»
Darba īss apraksts
Darba «Tukšs!» sākumpunkts ir Rīga no demogrāfijas skatpunkta — Rīgas iedzīvotāju skaita sarukums par 30% kopš 1990. gadu sākuma ir bijis proporcionāli lielākais starp Eiropas galvaspilsētām. Taču darba mērķis nav apskatīt kvantitatīvās iedzīvotāju skaita izmaiņas — tas pievēršas šo izmaiņu kvalitatīvo īpašību apskatam no socioloģiska skatpunkta. Depopulētā un deindustrializētā pilsētā tukša telpa nereti kļūst par uz pagātni un nākotni vērstu cerīgu finanšu instrumentu, kas arvien mazāk līdzinās dzīves telpai. «Tukšs!» aicina uz pārdomām par cilvēcīgiem procesiem, kas varētu pastāvēt Rīgas neizmantotajā telpā, kamēr tā naivi vai cerīgi gaida ekonomiski produktīvu nākotni. Kā mēs varam dalīties ar telpu, veidojot daudzslāņaināku, kvalitatīvāku un sadarbībā balstītu ikdienas pieredzi pilsētā? Projekta autors trīs neizmantotām telpām Rīgā uz dažām nedēļām piešķīra jaunu izmantošanas veidus: neizmantots rūpnīcas stāvs Slokas iela 52 kļuva par sporta zāli, bēniņi Valdemāra iela 17 pārtapa par skatu torni, bet tukšs dzīvoklis Čiekurkalna 6. šķērslīnijā kalpoja kā veļas žāvētava nama iedzīvotājiem. Projekts ir tapis kā autora maģistra darbs Lozannas Federālā politehniskā institūta arhitektūras nodaļā.
Idejas oriģinalitāte un jaunrade
Projekts ir veidots kā diplomdarbs arhitektūrā laikā, kad arhitektūras akadēmiskā vide, redzot būvniecības ietekmi uz vidi, arvien biežāk uzdod jautājumus par nepieciešamību dramatiski pārveidot izpratni par arhitekta profesiju un vērtībām. Rīga, kā spēcīgi depopulēta pilsēta ar lielu un slikti apzinātu neizmantoto telpu, ir pateicīga vieta, lai uzdotu jautājumu: “kas būs arhitekta profesija pēc būvniecības?” Darbs cenšas uz to atbildēt, piedāvājot domāt par arhitektu kā stratēģi, kas maina telpu izmantojumu ar praktiskām atjautībām un domu sānceļiem. Kādēļ lai mēs neizkārtu slapjo veļu kaimiņa dzīvoklī, kas tāpat stāv tukšs, kamēr viņš strādā Zviedrijā? Un ko mēs varam darīt neizmantotajos bēniņos? Ir tik daudz jautājumi ar tik daudz atbildēm, ja mēs atbrīvojamies no paražām un kautrības, kuru izcelsmi mēs esam aizmirsuši.
Problēmas nostādne un risinājumu atbilstība darba uzdevumam
Darba izstrādes laikā zīmīgs bija jautājums, kā veidot projektu par pilsētas mēroga problēmu tā, lai tas spētu runāt par dažādiem, būtiski atšķirīgiem neizmantotu telpu gadījumiem, kā arī būtu pieejams plašam cilvēku lokam. Ņemot vērā šos apsvērumus, tika veikta izvēle veidot projektu kā sava veida performanci, kuras laikā pats projekta autors dažu dienu laikā pārbūvē trīs telpas jaunām programmām. Fizisks darbs ar telpu kalpoja kā komunikācijas rīks, lai rastu lielāku ticamību spekulatīvajām projekta idejām. Jaunās programmas tika radītas, dinamiski reaģējot uz atrasto telpu īpašībām, lai runātu nevis tikai par konkrētajām ēkām, bet drīzāk universālu un brīvu atjautību, ar kādu mēs varētu uzlūkot Rīgas tukšo ēku fondu.
Koprade, ieinteresēto pušu iesaiste un sadarbība darba procesā
Projekts ir individuāls maģistra darbs arhitektūrā, taču tas nebūtu iespējams bez sadarbības un komunikācijas. Visupirms, ar līdzcilvēkiem, kas palīdzēja meklēt neizmantotās telpas Rīgā, un pēcāk ar telpu īpašniekiem un pārvaldniekiem, kas bija atvērti uzklausīt projekta ieceres un dot pieeju telpām. Zīmīgi ir pieminēt arī sociologa Vincent Kaufmann un arhitektu Dieter Dietz un Ruben Valdez sniegto atbalstu akadēmiskajā vidē.
Funkcionalitāte un tehnoloģiskais risinājums
Trīs telpu iekārtojums veikts dažu dienu laikā, ar minimāliem līdzekļiem, pasvītrojot to, ka telpu reprogrammācija var būt ļoti ekonomisks process, kas vairāk balstās uz izdomu un sadarbību, nevis pieejamo finansējumu. Trīs telpu galvenie iekārtošanas risinājumi: Slokas iela 52 – Sporta laukumu marķējums tika krāsots ar paštaisītu, krīta bāzēs krāsu, kas izsmidzināta ar kompresoru. Krāsa ir nomazgājama, kā tas tika paredzēts norunā par telpu izmantošanu ar ēkas īpašnieku. Valdemāra iela 17 – Bēniņu telpa tika pilnībā aptumšota, atstājot vienā no logiem mazu caurumu, ļaujot tai darboties pēc camera obscura principa. Lai projicētais attēls būtu labāk saskatāms, telpā tika uzstādīts izliekts ekrāns no 90 g/m drukājamā papīra ruļļa. Čiekurkalna 6. šķērslīnija 13 – Nokvēpušais, neizmantotais dzīvoklis tika pārkrāsots un sienās iestiprināti āķi veļas auklām.
Estētika un citas pieredzes kvalitātes dimensijas
Komentārs par ikdienas pieredzes kvalitātēm pilsētvidē: Anrī Lefevrs ir kritizējis to, kā pilsētas iedzīvotāju vajadzības tiek aprakstītas maldinoši vienkārši – lielākoties ar ražošanas un patēriņa cikliem. Tā vietā viņš piedāvā domu, ka pilsētnieki alkst gan paredzamas ikdienas struktūras, gan arī atvērtību, nenoteiktību un radošu darbību — pretstatus, kas viens otru papildina un sakņojas senās sabiedrības struktūrās, paražās un rituālos. Šo kontrastējošo elementu mijiedarbība ļauj mums veidot sarežģītākas un jēgpilnākas attiecības ar apkārtējo vidi. Ne visos gadījumos ir iespējams neapstrīdami deklarēt projekta trīs telpu nozīmi un praktisko funkciju ikdienas dzīvē. Taču telpa, kas stāv tukša ekonomiski motivēta izmantojuma trūkuma dēļ, ir brīva no pienākumiem. Tā var veikt funkcijas, kas padara mūsu ikdienas pieredzi daudzslāņaināku un kvalitatīvāku. Kādēļ mēs stādam puķu dobes? Jo puķes ir skaistas. Kādēļ mēs skatamies saulrietus no skatu torņiem? Jo saulrieti ir skaisti.
Ekonomiskā nozīmība, ilgtspēja un apritīgums
Rīga ir pilna ar neizmantotām vai pusizmanotām telpām, kuras, sava iztēlotā ekonomiskā svarīguma dēļ, ir nepieejamas. Arhitektūrā arvien vispārpieņemtāks kļūst uzskats, ka neizmantotas telpas degradējas ātrāk nekā aktīvi apdzīvotas telpas. Pavisam vienkārši, esot telpās, mēs tās labāk apzināmies un rūpējamies par tām. Veicinot plašāku sabiedrības sapratni, ka, apdzīvojot tukšas telpas ar ekonomiski pieejamiem pagaidu izmantošanas procesiem, ieguvēji ir visi. Mēs gan iegūstam daudzveidīgākas ikdienas vides un saliedētākas kopienas ap tām, gan rūpējamies par Rīgas ēku fonda ilgtspējību pret laika ietekmi.
Sociālā nozīmība, iekļaušana, pieejamība un piekļūstamība
Projekts ir spekulatīvs, varbūt ideālistiski naivs, taču labdabīgs. Viens no tā sākotnējiem iedvesmas avotiem ir Renātes Lagzdiņas iniciētie Sporta Pils dārzi un patiesa interese par kopienām un dzīves kvalitātes iespējām, ko piekļuve šādai neizmantotai telpai pilsētvidē var veidot. ‘Tukšs!’ Šobrīd pastāv kā attēli par notikumiem 2024. Gada maijā, bet varbūt tie ir attēli par kādu nākotnes Rīgu, kurā mēs neattīstam luksusa apartamentus Daugavmalā, bet esam iemācījušies sadarboties un dalīties ar resursiem un telpu, lai veidotu kopīgu, kvalitatīvāku un iekļaujošāku pilsētvidi. Fakts, ka projekts pastāv vairs kā attēli nav nekas slikts – tas drīzāk ļauj tam būt kā pieejamam, atvērtam jautājumam, par to, kādas kvalitatīvas dzīves telpas mēs, kolektīvi, varam veidot mūsu tukšajā Rīgā. Pieteikšanās Dizaina gada balvai arī ir kā daļa no projekta pieejamības stratēģijas. Lasītāj, dizainer, uzspēlēsim basīti kaučuka fabrikas angārā?
